Kas mani pārsteidza bezmaksas žurnāliņā un kur pazuda kokosrieksta otra puse What surprised me in a free magazine and what I did with the other half of the coconut

Nu jau esmu pieradusi pie bezmaksas avīzēm un žurnāliem visās Londonas stacijās. Reti kad paņemu, jo esmu nogurusi no to stila. Kaut kas pazīstams man likās "Metro" un "Evening Standard" slejās. Bet kas? To sapratu, kad uzzināju īpašnieku vārdus - http://en.wikipedia.org/wiki/London_Evening_Standard Saprotu jau, ka to žurnālu veido liels un "multikulturāls" kolektīvs, bet tomēr stils ir drusku līdzīgs krievu avīzēm :)))
Tomēr tam ir arī bezmaksas žurnāli katru nedēļu. Viens no tiem ir "Stylist", jau pēc nosaukuma skaidrs, par ko raksta, un reizēm ko tieši tādu gribas palasīt. Šorīt manu uzmanību piesaistīja jaunā Stylist redkolēģija - izrādās šis ir 200.numurs un redakcijas krēslus ieņēmuši dažnedažādi sabiedrībā zināmi cilvēki. Un tā, vienā no lappusēm ieraudzīju lēdiju Vivjēnu Vestvudu un viņas īso, bet tik kodolīgo rakstu par mūsu laika realitāti, ka nevaru nepadalīties. Aprbrīnoju, kā tik īsos teikumos var tik precīzi un saprotami izklāstīt mūsdienu neofeodālisma būtību. Raksts šeit.

I've got used to London's free newspapers already, so I read them so very seldom. I'm kind of tired of their writing style. When I just arrived in London I took them almost every day, but all the time I felt something familiar in the way the news were presented. I understood what's the matter only when I learned who were the owners of the Evening Standard - http://en.wikipedia.org/wiki/London_Evening_Standard Of course, I know that there are a multicultural team of editors, however I can't help but see how much it resembles Russian newspapers :)))
And they publish several free magazines every week, one of them - Stylist, I took this morning. This was their 200th issue and all the editorial team was replaced by well known people, aka celebrities. Browsing through the pages I stumbled upon a column written so extremely well... it was written by the Dame Vivienne Westwood. I totally admire how well she managed to put all this information about the neo-feudalism we all are trapped in into a comprehensive, simple, yet so informative short column. 

Atgriežoties pie piezemētākām lietām gribu pastāstīt, kur pazuda otra puse no vakardienas kokosrieksta. Sablendēju to ar karstu ūdeni. Šoreiz pienu gatavoju biezāku, uz pusriekstu ņēmu puslitru karsta ūdens. Atkal izkāsu caur katūna audumiņu - marle nepatīk, jo laiž cauri biezumus, bet kapronu, poliesteru u.c. sintētiskos audumus nelietoju, jo negribu sadzerties kaprona un Co putekļus. Pieliku nedaudz tīra kakao pulvera (mmm, esmu nopirkusi amazonā Callebaut kakao, ļoooti garšīgs) un drusku agaves. Pašai savs zīda dzēriens :)

And now about something more down to earth - about my coconut, i.e. the other half of it. Tonight I took it out from the fridge and blended with some 500ml of hot water. Strained through the muslin cloth (I don't use the cheesecloth because I don't like the solids and I don't use any poliamide or other synthetics because I don't want to eat synthetic dust), added some pure cacao powder (my favorite is Callebaut) and a little bit of agave. So silky and comforting!

Mainīgais kokosrieksts - šodien svaigs un atspirdzinošs Versatile coconut - crispy fresh today

Kokosrieksts man ir ļoti mīļš. Iedraudzējos ar to, kad meitas vēl bija maziņas, naktī cēlos barot, protams, tādā režīmā pašai ēst gribējās kā vilkam. Man tolaik bija dažādi iemīļotie ēdieni (nedabīgās kombinācijās, manam barojošas māmiņas organismam vien saprotami, kaut kādu pirmatnējo instinktu diktēti, kā, piemēram, svaigas salātu lapas ar olīveļļu un sāli), tomēr viens no "normālajiem" produktiem bija kokosrieksts. Cēlos nakts vidū un pa kārtai baroju bērnus un pati tikmēr grauzu koksrieksta šķēlītes. Sākumā to darīju, lai neaizmigtu un lai mans organisms saņemtu labos taukus, olbaltumvielas, minerālvielas utt. Bet viltnieks bija tik garšīgs, ka iegaršojās. Kopš tā laika, tas dažādās formās vienmēr ir manā virtuvē un manās mājās. Šodien sakārojās kaut ko svaigu un atspirdzinošu (pēc jauki, rezervēti, nevainojami pieklājīgas saskarsmes ar britu birokrātiju), ilgi nebija jādomā - kokteilīti. Kādu - tā, kas man virtuvē šodien atrodams? Ahā, varu dabūt banānus, saldētus mango, piešpricei dažas pīlādžogas, čia sēkliņas, linsēklas... un ko vēl? jā, pareizi - kokosriekstu pienu! Ne jau šādu tādu, bet svaigi gatavotu. Tā tikai šķiet, ka tas paņem daudz laika, it nemaz - 5 līdz 10 minūtes atkarībā no pieredzes un motivācijas stipruma. Tātad - izbakstu kokosriekstam vienu no trim caurumiem, sulu ietecinu blendera krūzē. Paņemu rokā virtuves dvielīti, dvielītī kokosriekstu (atvērtā plaukstā, dvielītis kalpo kā oderīte, lai plaukstu neievaino čaumalas šķēpeles) un ar āmuriņu klaks, klaks dauzu griežot apkārt. Tas sāk plaisāt, kamēr sašķeļas. Puse no rieksta ledusskapī rītdienai - ilgāk par vienu dienu nevar stāvēt, sāk garšot pēc ziepem, otra puse no mizas ar nazīti tiek izskrubināta blenderī. Pieleju ūdeni, šajā gadījumā aukstu, jo gribu aukstu un atspirdzinošu kokteilīti, apmēram 1 litru, jo šajā projektā man nepieciešams "plāns" piens , ieslēdzu uz lielāko ātrumu un kādas 3 minūtes maļu. Tad caur kokvilnas drāniņu nokāšu, ar rokām izspiežu, lai biezumi paliek sausi. Viss! Plānais aukstais piens gatavs. Domāju, ka ne tik ilgi būs jāgaida, kamēr atkal rakstīšu vēl par šī superrieksta izpausmēm.

Coconut is an old friend of mine. I learned to know him closer when I was a nursing mom of twins. During those late night seemingly endless nursing sessions my body craved various foods in insane combinations like lettuce leaves with olive oil and salt, for instance. One of the normal foods it craved was the coconut. So I kept munching slices of coconut night after night and grew a soft spot for him. Since then it is a must have in my kitchen (and in my house as well), in one form or another. Today I craved something crispy refreshing after I had spent half an hour facing the allsmiles-nice-stifflypolite British bureaucracy. It was a no-brainer - I wanted some smoothie. So, what's in my kitchen? Bananas, frozen mango chunks, some rowan berries, some chia seeds, some brown linseeds... and... and.. oh, yes - I need to blend it all with some coconut milk! Not the stuff in the tetrapacks, I need freshly made, thin and cold. Easy-peasy! I took a coconut, punched one of its three spots, drained the water in a blender jug, then lined my palm with a kitchen towel, placed the nut in my palm and kept hammering it with a nice small hammer until it cracked open. One half of the nut went straight into the fridge for tomorrow's use (when kept longer than one day it tastes like a soap), the other half got scratched out of its shell and into my blender. I added about 1 liter of cold water (remember, I wanted it to be thin) and blender for about 3 minutes. Then strained through the muslin cloth, squeezed the solids dry and - voila, a coconut milk! It's a myth that it takes long. Depending on experience and motivation it takes roughly 5-10 minutes. I guess I'll write about other uses of this versatile nut soon again.

Man bija pilnībā gana ar kokteilīti. Bet ģimene dipināja kājas un prasīja ēst. Tad nu tapa šis tas arī viņiem - vārītas sarkanās lēcas, ar sīpoliem sautētas 'quorn' maltās gaļas veģetārais variants un organic gurķis. Gurķi ir maza jēga ēst, ja neēd ar mizu. Bet tradicionāli audzētajam tieši mizā ir visvairāk nejaucību, nu tad ja negribu, lai tās nonāk manu bērnu vēderā, reizēm atļaujos izšķērdību nopirkt organic. Un vienmēr nopūšos - ak, ja man būtu savs dārzs!...

A smoothie was enough for myself but my family needed something more filling, so some supper had to be cooked. Boiled red lentils. Mince stile 'Quorn' sauteed with onions. And some organic cucumber. Cucumber is one of the products I buy organic, because there is virtually no point eating peeled cucumber. But I don't want all the nasties from the conventionally grown cucumber's peel to end up on my children's plates. So I'm splashing out on organic ones from time to time. And always with a sigh - if only I had my own garden!...

Omulīgiem rudens vakariem Autumn evenings spent comfortably

Kā tas gadījies, kā ne un rudens klāt... Tumši vakari un rīti. Retumis no rītiem skrienot uz darbu (reizēm no mājas jāizkustas 5:30) redzamas spožas ziemīgas zvaigznes. Tas šķiet neticami, ņemot vērā tradicionālos laikapstākļus Anglijas Dienvidaustrumos plus vēl civilizācijas pārapgaismotās pilsētas. Nākot mājās reizēm var noķert rietošas saules starus, bet biežāk gan lietu un brāzmas, un tūlīt jau tumšs. Bet tas nepavisam nav depresīvi, skaistums dabā atrodams visos gadalaikos, visos laika apstākļos. Turklāt nākot mājās ir apziņa, ka tieši tumšie rudens un ziemas vakari ir tie garākie omulīgu mājīgu nodarbju ziņā, kā, piemēram, adīšana un lasīšana.

Tha autumn has come so quickly... Evenings and mornings ar so dark, bet never depressive! There is unconditional beauty in nature - no matter what the weather or season it is. Unbelievable how it is, but on some mornings - even in autumn weather of Southeastern England and living in a over-lighted town - I've been able to admire bright wintry stars when running to my train (sometimes I have to leave home as early as 5:30 to get to work on time). And when I come home and rain drizzles and wind howls I feel (not just see)l the beauty of autumn, of course it's enhanced by the anticipation of warmth and cosiness at home. These dark evenings have their own ambiance and value in sense of oh-so-homely activities like knitting and reading.

Šobrīd lasu gramatu, kurai netīšam "uzskrēju virsū", kad pabāzu degunu pa vietējās bibliotēkas durvīm - tur tā bija, pašā priekšā, jaunumu plauktā. Izdota šogad, tieši kā man domāta, lai mācītos un izgaršotu!

At the moment I'm reading a book I bumped into when decided to have a peek at my local library on my way home one day. There it was on a shelf of new additions. Published this year, full of information to be both learned and savored!

Jaunais adīšanas projekts - jaka ar pīnēm. Bezmaksas apraksts atrodams šeit.  Iepriekšējo uzadot konstatēju, ka tā man par lielu un atdevu mammai. Ar prieku, jo kā gan citādi atrastu attaisnojumu mesties jaunā projektā priekš sevis?

My new knitting project is this cardigan with cables. Free pattern here. When I finished the previous one, it came out too big for me so I gave it to my mom - yes, I gave it away gladly, because how else  I could justify my head-over-heels jump into new project for myself?