A short rain in a sunny day inspired me to do some sewing
ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs
Lietus Rain
Lūk, uz ko var iedvesmot mazs lietutiņš saulainas dienas vidū :)
A short rain in a sunny day inspired me to do some sewing
A short rain in a sunny day inspired me to do some sewing
svētdiena, 2011. gada 5. jūnijs
Ziedi, kur esi iestādīts! Bloom where you are planted!
First time I heard some kind of definition of such an attitude was long time ago when I watched a cartoon about Pink Panther - the Panther was acting like a fairy godmother and was trying in vain to find a pumpkin to turn into a carriage. Finally he found a piano and told himself - you must work with what you have at your hand - and turned it into something vaguely resembling a carriage however fully functional. I started to think about it more seriously after reading Rhonda's blog post with the same name last year.
Pamazām cenšos pārvērst visas savas iedomas - ja tas būtu tā un tā, tad gan es izdarītu vairāk/labāk/gudrāk utt. Atmetu - es nevaru, jo man nav tas un šitais. Katra diena, katra stunda ir tā vērta, lai to izdzīvotu ar to, kas šajā brīdī ir dots un tā, kā tas tieši šajos apstākļos ir vislabāk iespējams. Šāda attieksme izkristalizējas vienmēr, kad redzam, dzirdam, lasām par kādu cilvēku, kas šķiet ir kaut ko lielu sasniedzis vai nodzīvojis tādu dzīvi, kas izsauc apbrīnu. Tāds cilvēks ir strādājis ar to, kas viņam ir bijis dots. Netērējot laiku un nervus zūdoties par to, kā nav, kas būtu, ja būtu, un kurš ir vainīgs.
I'm learning step by step to change those of my thought that are like - if it was so, I would do better/more/wiser etc. I'm trying to toss my attitude of - I cannot because I do not have this or that. Each and every day and hour have their value to be fully savored. To be lived the best way it is possible in given circumstances. Such an attitude is obvious all the times we hear, see, read about people who have done or achieved something that makes as step back in awe admiring their lives or achievements. Such a person has worked with what he/she had at their hands. They haven't wasted their time whining and wailing about bad and unfair circumstances, or trying to figure out who was to blame.
Tā nu strādāju ar to, kas ir - dārzniekoju uz lodžijas. Šogad vēlu sāku, tāpēc viss vēl ir pavisam sīks, toties sagādā milzīgu prieku - gan praktiskas lietas, gan vienkārši intereses pēc audzēti augi.
So I am trying to work with what I have at my hand - I'm gardening on my balcony. I started late this year, that's why everything is so tiny. However it gives much joy - both practically consumable plants and those I planted just out of curiosity.
Iesēju kviešus vienkārši, lai redzētu, kā tie aug.
I sow some wheat just to see how do they grow.
Pagājušajā gadā iesēju 5 adzuki pupiņas - arī, lai paskatītos kā tās aug un vai vispār aug mūsu klimatā. Ievācu ražu un iesēju šogad otro paaudzi - lai turpinātu vērot, kas iznāks un cik noturīgas ir sugas īpatnības
Last year I sow 5 adzuki beans - to see how do they grow and do they grow at all in our climate. They did. And this year I sow the harvested beans to see if the second generation grows and retains the characteristics of its species.
I sow also the super plant hemp, to have its leaves for green smoothies in summer.
Un vēl mizunu, kokvilnu un baziliku.
And mizuna, cotton and basil.
piektdiena, 2011. gada 3. jūnijs
Labs laiciņš pagājis kopš pēdējā ieraksta... It's been quite a good time since my last post...
Tomēr labošos :)
However I'll try to fix it:)
Pēdējā gada laikā diezgan radikāli esmu mainījusi savas dzīves kursu. Vairāk piedomāju pie jautājuma - kas der tieši man un tieši šodien. Kur es nonākšu, ja turpināšu iet šajā virzienā? Vai es tiešām gribu tur nokļūt? Mazāk pievēršu uzmanību tādiem jautājumiem kā - ko citi no manis sagaida? Vai tas, kā es dzīvoju atbilst stereotipam x un stereotipam y? Vai tikai es ielienu tajos rāmīšos ko apkārtējie ir priekš manis izdomājuši? Vai es varēšu izdarīt visiem pa prātam?
During the previous year I've experienced some radical changes in the course of my life. As I started to dwell on such questions like - what suits me and what suits me today? Where I will end up if I continue to go to this direction? Do I really want to end up there? I pay less and less attention to the questions like - what others expect from me? Does my life fits with either the stereotype X or with the stereotype Y? Do I fit in the framework created for me by others? Will I be able to meet everybody expectations? And so on.
Pirmais rezultāts šīm eksistenciālajām pārdomām (apsēstībai?) bija tas, ka aizgāju no darba, kur biju nostrādājusi 12 gadus. Nezinu, vai to var saukt par strādāšanu, drīzāk varētu teikt, ka biju šos gadus nopeldējusi pa straumi, centīgi veicot savus pienākumus, visu laiku domājot, ka gan jau kaut kas mainīsies un dzīve kļūs saturīgāka, atbilstošāka manai būtībai. Bet ja peldi pa straumi, tad tikai kāds atvars vai vētra var padarīt dzīvi "interesantāku". Nez vai man to vajag? Varbūt negaidīt ekstremālus apstākļus, bet paņemt stūri rokās un pastūrēt pašai? Nezinu, kur man radās drosme, bet es to stūri sāku grozīt. Turpinu vēl šodien, ar katru jūdzi mazliet drošāk un pārliecinātāk.
The first visible result of such state of mind was that I left my job where I had worked for 12 years. I'm not sure I can say that I really worked there. It was rather some aimless drifting and trying to be diligent. And dreaming about different life, more purposeful, more corresponding to my personality. However, when you just drift aimlessly, the only changes can be brought either by the storm or maelstrom, and I do not think I would have enjoyed such extremes. So, maybe I'd better try and steer by myself? I do not know where did I take the courage, but I started to steer by myself. I am still doing it, each mile just a bit more and more confidently.
Kādu laiku biju bezdarbniece. Pa to laiku noklausījos dažus tiešām vērtīgus mācību kursus par pašnodarbinātību. Mazliet piepelnījos ar rokdarbiem, mazliet ar tulkošanu. Mazliet paorganizēju mājas dzīvi. Bet ja nu tu, cilvēk, esi 33 gadus peldējis pa straumi un baidījies stūrei pirkstu piedurt (jo tev taču teica, ka tas ir bīstami!), tad 34.gadā visi stūrēšanas instinkti jau gandrīz izzuduši. Un tad nu iet tā, kā iet. Bet, tomēr, šodien izbraucot ar velo pabaudīt skaisto pavasara dienu, man pēkšņi likās, ka nekad manā dzīvē neesmu piedzīvojusi tik skaistu pavasari. Apstājos pie ziedoša mežrozīšu krūma, ieelpoju tā smaržu un sāku domāt - ko tad es darīju un kur es biju jūnija sākumā pagājušajā gadā? Aizpagājušajā? Pirms 5 gadiem, pirms 10? Nu varbūt kaut ko līdzīgu šīs dienas harmonijai esmu piedzīvojusi tikai pirmskolas vecumā, kad es biju gatava stūrēt pati savu kuģeli dzīves okeānā, jo vēl neviens man nebija pateicis, ka tas ir bīstami, neiespējami un gandrīz vai nepieklājīgi :))))))) Pēc tam tikai atausa gaisma, ka laikam, taču esmu pietuvojusies savam īstajam kuģošanas maršrutam, pazīstamiem ūdeņiem, kurus biju sev nolūkojusi vēl tad, kad neviens man nebija pateicis, ka nav vērts mēģināt, jo noteikti neizdosies. Ka drošība un stabilitāte (un labais tonis) ir peldēt pa straumi un skatīties, lai attaisnotu cerības, kuras uz mani liek apkārtējie, un lai atbilstu stereotipam par to, kas tādam cilvēkam kā man, jādara un kā jādzīvo.
I was unemployed for some time. During my unemployment I attended some really good seminars on self employment. I earned some little money from time to time by crafts and translations. I organized my home a little bit more than during last years. However if you have not steered for 33 years, it is really a challenge to start in your 34th year. And your ship is swaying madly sometimes. But when I took a little bicycle ride this morning I suddenly realized that I haven't seen such a beautiful spring for ages. So I stopped at the blooming sweet briar, smelled its fragrance and asked myself - where was I and what was I doing this time last year? The year before? 5 years ago? 10 years ago? And then I realized that the last time I had experienced the inner harmony similar to this was in my preschooler years! Then I felt similar, I was ready to steer by myself, enjoying the feeling of steering my boat by myself through the exciting ocean of life. Then nobody had yet told me that steering by oneself is dangerous, impossible and almost bad manners :)))))))))) And it stuck me that I must be close to my home-waters, close to the route I had chosen for me before anybody had told that it was not worth trying for it was surely a failure. Nobody had yet told me that safety and stability (and good manners) was drifting and making sure I meet the expectations of others, fit the stereotype about how I should life and what I should do.
Vēl neesmu aizstūrējusi līdz "savam" kursam, bet droši redzu, ka esmu ceļā uz to, jo ūdeņi kļūst aizvien pazīstamāki un draudzīgāki. Vēl joprojām dzīvoju pilsētas dzīvoklī, tomēr audzēju puķu podos un uz lodžijas daudz sīku noderīgu augu. Manas mājas kļūst arvien atbilstošākas manai būtībai un personībai, jo gan ēdiens, gan apģērbs, aksesuāri, mājas tekstils, tīrīšanas līdzekļi, kosmētika arvien vairāk nomainās - arvien mazāk paliek nez kur un nez kā uz konveijera ražotu bezpersonisku priekšmetu. To vietā nāk manis pašas roku un prāta darinājumi, kam jau ir pilnīgi cita emocionālā vērtība. Vēl joprojām nenopelnu iztiku tikai ar to, ko "saražoju" pati. Tomēr tagad strādāju nepilnas slodzes algotu darbu, kas dod nelielu, bet regulāru ienākumu. Un pievienotā vērtība šim darbam ir nevis atbilstība stereotipam x vai y, nevis iederēšanās rāmīšos, kurus katrs, kam nav slinkums, izdomā priekš manis. Bet gan tas, ka man ir pietiekami daudz brīva laika, lai varētu to veltīt nodarbēm, kas mani ved arvien tuvām manam īstajam kuģošanas maršrutam.
I haven't yet reached my intended route, however I am sure I'm on the way there. The waters look more and more familiar, the air smells exactly like then when I felt comfortable and confident about steering by myself. Although I still live in a city apartment, I grow many small useful plants on my windowsills and balcony. My home transforms into dwelling more and more suitable for our family as the food, clothing, accessories, home textiles, cleaning products, cosmetics change from store bought, made no-one-knows-where by user unfriendly methods and harmful ingredients into healthy and home made items with high emotional value. I still do not earn money with my own creations alone, however I have a part time job. So I have pretty much time to practice steering by myself until I'm back on my route I've lost so many years ago.
However I'll try to fix it:)
Pēdējā gada laikā diezgan radikāli esmu mainījusi savas dzīves kursu. Vairāk piedomāju pie jautājuma - kas der tieši man un tieši šodien. Kur es nonākšu, ja turpināšu iet šajā virzienā? Vai es tiešām gribu tur nokļūt? Mazāk pievēršu uzmanību tādiem jautājumiem kā - ko citi no manis sagaida? Vai tas, kā es dzīvoju atbilst stereotipam x un stereotipam y? Vai tikai es ielienu tajos rāmīšos ko apkārtējie ir priekš manis izdomājuši? Vai es varēšu izdarīt visiem pa prātam?
During the previous year I've experienced some radical changes in the course of my life. As I started to dwell on such questions like - what suits me and what suits me today? Where I will end up if I continue to go to this direction? Do I really want to end up there? I pay less and less attention to the questions like - what others expect from me? Does my life fits with either the stereotype X or with the stereotype Y? Do I fit in the framework created for me by others? Will I be able to meet everybody expectations? And so on.
Pirmais rezultāts šīm eksistenciālajām pārdomām (apsēstībai?) bija tas, ka aizgāju no darba, kur biju nostrādājusi 12 gadus. Nezinu, vai to var saukt par strādāšanu, drīzāk varētu teikt, ka biju šos gadus nopeldējusi pa straumi, centīgi veicot savus pienākumus, visu laiku domājot, ka gan jau kaut kas mainīsies un dzīve kļūs saturīgāka, atbilstošāka manai būtībai. Bet ja peldi pa straumi, tad tikai kāds atvars vai vētra var padarīt dzīvi "interesantāku". Nez vai man to vajag? Varbūt negaidīt ekstremālus apstākļus, bet paņemt stūri rokās un pastūrēt pašai? Nezinu, kur man radās drosme, bet es to stūri sāku grozīt. Turpinu vēl šodien, ar katru jūdzi mazliet drošāk un pārliecinātāk.
The first visible result of such state of mind was that I left my job where I had worked for 12 years. I'm not sure I can say that I really worked there. It was rather some aimless drifting and trying to be diligent. And dreaming about different life, more purposeful, more corresponding to my personality. However, when you just drift aimlessly, the only changes can be brought either by the storm or maelstrom, and I do not think I would have enjoyed such extremes. So, maybe I'd better try and steer by myself? I do not know where did I take the courage, but I started to steer by myself. I am still doing it, each mile just a bit more and more confidently.
Kādu laiku biju bezdarbniece. Pa to laiku noklausījos dažus tiešām vērtīgus mācību kursus par pašnodarbinātību. Mazliet piepelnījos ar rokdarbiem, mazliet ar tulkošanu. Mazliet paorganizēju mājas dzīvi. Bet ja nu tu, cilvēk, esi 33 gadus peldējis pa straumi un baidījies stūrei pirkstu piedurt (jo tev taču teica, ka tas ir bīstami!), tad 34.gadā visi stūrēšanas instinkti jau gandrīz izzuduši. Un tad nu iet tā, kā iet. Bet, tomēr, šodien izbraucot ar velo pabaudīt skaisto pavasara dienu, man pēkšņi likās, ka nekad manā dzīvē neesmu piedzīvojusi tik skaistu pavasari. Apstājos pie ziedoša mežrozīšu krūma, ieelpoju tā smaržu un sāku domāt - ko tad es darīju un kur es biju jūnija sākumā pagājušajā gadā? Aizpagājušajā? Pirms 5 gadiem, pirms 10? Nu varbūt kaut ko līdzīgu šīs dienas harmonijai esmu piedzīvojusi tikai pirmskolas vecumā, kad es biju gatava stūrēt pati savu kuģeli dzīves okeānā, jo vēl neviens man nebija pateicis, ka tas ir bīstami, neiespējami un gandrīz vai nepieklājīgi :))))))) Pēc tam tikai atausa gaisma, ka laikam, taču esmu pietuvojusies savam īstajam kuģošanas maršrutam, pazīstamiem ūdeņiem, kurus biju sev nolūkojusi vēl tad, kad neviens man nebija pateicis, ka nav vērts mēģināt, jo noteikti neizdosies. Ka drošība un stabilitāte (un labais tonis) ir peldēt pa straumi un skatīties, lai attaisnotu cerības, kuras uz mani liek apkārtējie, un lai atbilstu stereotipam par to, kas tādam cilvēkam kā man, jādara un kā jādzīvo.
I was unemployed for some time. During my unemployment I attended some really good seminars on self employment. I earned some little money from time to time by crafts and translations. I organized my home a little bit more than during last years. However if you have not steered for 33 years, it is really a challenge to start in your 34th year. And your ship is swaying madly sometimes. But when I took a little bicycle ride this morning I suddenly realized that I haven't seen such a beautiful spring for ages. So I stopped at the blooming sweet briar, smelled its fragrance and asked myself - where was I and what was I doing this time last year? The year before? 5 years ago? 10 years ago? And then I realized that the last time I had experienced the inner harmony similar to this was in my preschooler years! Then I felt similar, I was ready to steer by myself, enjoying the feeling of steering my boat by myself through the exciting ocean of life. Then nobody had yet told me that steering by oneself is dangerous, impossible and almost bad manners :)))))))))) And it stuck me that I must be close to my home-waters, close to the route I had chosen for me before anybody had told that it was not worth trying for it was surely a failure. Nobody had yet told me that safety and stability (and good manners) was drifting and making sure I meet the expectations of others, fit the stereotype about how I should life and what I should do.
Vēl neesmu aizstūrējusi līdz "savam" kursam, bet droši redzu, ka esmu ceļā uz to, jo ūdeņi kļūst aizvien pazīstamāki un draudzīgāki. Vēl joprojām dzīvoju pilsētas dzīvoklī, tomēr audzēju puķu podos un uz lodžijas daudz sīku noderīgu augu. Manas mājas kļūst arvien atbilstošākas manai būtībai un personībai, jo gan ēdiens, gan apģērbs, aksesuāri, mājas tekstils, tīrīšanas līdzekļi, kosmētika arvien vairāk nomainās - arvien mazāk paliek nez kur un nez kā uz konveijera ražotu bezpersonisku priekšmetu. To vietā nāk manis pašas roku un prāta darinājumi, kam jau ir pilnīgi cita emocionālā vērtība. Vēl joprojām nenopelnu iztiku tikai ar to, ko "saražoju" pati. Tomēr tagad strādāju nepilnas slodzes algotu darbu, kas dod nelielu, bet regulāru ienākumu. Un pievienotā vērtība šim darbam ir nevis atbilstība stereotipam x vai y, nevis iederēšanās rāmīšos, kurus katrs, kam nav slinkums, izdomā priekš manis. Bet gan tas, ka man ir pietiekami daudz brīva laika, lai varētu to veltīt nodarbēm, kas mani ved arvien tuvām manam īstajam kuģošanas maršrutam.
I haven't yet reached my intended route, however I am sure I'm on the way there. The waters look more and more familiar, the air smells exactly like then when I felt comfortable and confident about steering by myself. Although I still live in a city apartment, I grow many small useful plants on my windowsills and balcony. My home transforms into dwelling more and more suitable for our family as the food, clothing, accessories, home textiles, cleaning products, cosmetics change from store bought, made no-one-knows-where by user unfriendly methods and harmful ingredients into healthy and home made items with high emotional value. I still do not earn money with my own creations alone, however I have a part time job. So I have pretty much time to practice steering by myself until I'm back on my route I've lost so many years ago.
Abonēt:
Ziņas (Atom)