Ziedi, kur esi iestādīts! Bloom where you are planted!

 

Šādu attieksmi pirmo reizi vārdos noformulēja sen skatīta multene par Rozā Panteru - kad galvenais varonis pildot fejas lomu meklēja ķirbi, ko pārvērts par karieti. To neatradis, viņš ieraudzīja klavieres un pie sevis noteica: "Jāstrādā ar to, kas ir" un pārvērta tās karietē (nu, precīzāk sakot, transporta līdzēklī, kas kaut cik līdzinās karietei, bet pilnībā pilda tās funkcijas). Bet tā nopietnāk par to sāku domāt, kad labu laiku atpakaļ izlasīju Rondas bloga ierakstu ar šādu pašu nosaukumu.


First time I heard some kind of definition of such an attitude was long time ago when I watched a cartoon about Pink Panther - the Panther was acting like a fairy godmother and was trying in vain to find a pumpkin to turn into a carriage. Finally he found a piano and told himself - you must work with what you have at your hand - and turned it into something vaguely resembling a carriage however fully functional. I started to think about it more seriously after reading Rhonda's blog post with the same name last year.

Pamazām cenšos pārvērst visas savas iedomas - ja tas būtu tā un tā, tad gan es izdarītu vairāk/labāk/gudrāk utt. Atmetu - es nevaru, jo man nav tas un šitais. Katra diena, katra stunda ir tā vērta, lai to izdzīvotu ar to, kas šajā brīdī ir dots un tā, kā tas tieši šajos apstākļos ir vislabāk iespējams. Šāda attieksme izkristalizējas vienmēr, kad redzam, dzirdam, lasām par kādu cilvēku, kas šķiet ir kaut ko lielu sasniedzis vai nodzīvojis tādu dzīvi, kas izsauc apbrīnu. Tāds cilvēks ir strādājis ar to, kas viņam ir bijis dots. Netērējot laiku un nervus zūdoties par to, kā nav, kas būtu, ja būtu, un kurš ir vainīgs.

I'm learning step by step to change those of my thought that are like - if it was so, I would do better/more/wiser etc. I'm trying to toss my attitude of - I cannot because I do not have this or that. Each and every day and hour have their value to be fully savored. To be lived the best way it is possible in given circumstances. Such an attitude is obvious all the times we hear, see, read about people who have done or achieved something that makes as step back in awe admiring their lives or achievements. Such a person has worked with what he/she had at their hands. They haven't wasted their time whining and wailing about bad and unfair circumstances, or trying to figure out who was to blame.

Tā nu strādāju ar to, kas ir - dārzniekoju uz lodžijas. Šogad vēlu sāku, tāpēc viss vēl ir pavisam sīks, toties sagādā milzīgu prieku - gan praktiskas lietas, gan vienkārši intereses pēc audzēti augi.

So I am trying to work with what I have at my hand - I'm gardening on my balcony. I started late this year, that's why everything is so tiny. However it gives much joy - both practically consumable plants and those I planted just out of curiosity. 

Iesēju kviešus vienkārši, lai redzētu, kā tie aug. 
I sow some wheat just to see how do they grow.

Pagājušajā gadā iesēju 5 adzuki pupiņas - arī, lai paskatītos kā tās aug un vai vispār aug mūsu klimatā. Ievācu ražu un iesēju šogad otro paaudzi - lai turpinātu vērot, kas iznāks un cik noturīgas ir sugas īpatnības
Last year I sow 5 adzuki beans - to see how do they grow and do they grow at all in our climate. They did. And this year I sow the harvested beans to see if the second generation grows and retains the characteristics of its species.

Iesēju arī superaugu kaņepi. Lai vasarā būtu daudz lapu zaļajiem kokteiļiem.
I sow also the super plant hemp, to have its leaves for green smoothies in summer.

Un vēl mizunu, kokvilnu un baziliku.
And mizuna, cotton and basil.