Jau labu laiku gudroju, kā pa vienai vien paveicamai lietai veikt uzlabojumus dzīvē un sadzīvē, viena no jomām, kurai ar prieku un entuziasmu ķeros klāt, ir ēdienu gatavošana. Mājās gatavots ēdiens no pamatsastāvdaļām, tas tomēr ir vairāk "izsekojams" nekā pusfabrikāti veikalā, kur gandrīz katrā (nebūtu godīgi teikt, ka visos, jo noteikti ir arī pozitīvi izņēmumi) ir klāt kādas piedevas, kas uzlabo produkta īpašības no tirogšanas, glabāšanas un pārvadāšanas viedokļa, bet reti kad tās nāk par labu produkta kvalitātei no cilvēka organisma viedokļa raugoties.
Tā tas ir arī ar maizi. Reti kuras maizes sastāvā ir vienkārši pamatprodukti - milti, ūdens, sāls, eļļa (nerafinēta, pirmā spieduma) un tml. Tirgotājam, ražotājam, pārvadātājam, iespējams, ir izdevīgi, ja tur klāt ir margarīns, krāsvielas, garšas pastiprinātāji utt., bet man tas nepavisam nav izdevīgi, man tas īstenībā nāk par sliktu un vēl man par to jāmaksā. Pavisam ačgārni tas ir. Ir plauktos arī maizes izstrādājumi, kuros tiešām ir tikai pamatprodukti - tomēr, ja es salīdzinu labu maizi, kādu cepis kāds cits un kādu cepu es pati, tad mana vienmēr blakus esošā paranoja teic, ka man labāka ir tā, kuras cepšanas procesu es pati kontrolēju no A līdz Z.
Un tā, es sāku cept maizi pati. Sākumā bija tā, ka katru reizi pēc vienas un tās pašas receptes cepti kukulīši vienmēr iznāca ar neprognozējami dažādu garšu, tekstūru, cietību, garozas biezumu utt. Tad jau drusku pielāgoju recepšu sastāvdaļu proporcijas, raudzēšanas procesu. Cepot ar parasto raugu visveiksmīgākais variants bija samīcīt mīklu, uz nakti ielikt ledusskapī, bet no rīta izņemt, drusku atsildīt un ielikt cepties. Tā pirms skriešanas uz darbu man bija svaiga maize, vai pīrādziņi, vai pica, ko apēst brokastīs vai paņemt līdzi. Tomēr kaut kas jau nelika mieru man - lasīju par to, ka tradicionālais raugs nemaz tik veselīgs nav. Un ka vienā kukulītī maizes tā ir daudz par daudz. Bez tam rauga baktērijas ir daudz un dažādas, bet veikalā nopērkamajā rauga paciņā ir pātstāvēta tikai viena. Tas ir tā, it kā visi pēkšņi sāktu lietot absolūti visos ēdienos tikai vienu vienīgu kartupeļu vai ābolu šķirni un atmestu pārējās. Sāku mēģināt ieraugus. Īsti neizdevās.
Pagrieziena punkts bija tad, kad nopirku grāmatu Breads from the La Brea Bakery (autore Nancy Silverston). Tur neaprakstāmi garšīgā valodā ir aprakstīta ierauga maizes māksla. Vispirms jau par ierauga gatavošanu - nevis trīs dienās baisi smirdoša masa, kā līdz šim biju mēģinājusi, bet gan divu nedēļu rūpīga dzīvas būtnes (nu teju vai mājdzīvnieka) audzēšana un pēc tam rūpes par to visa mūža garumā. Ieraugs pielāgojas tieši tai videi, kurā tas ir izaudzis un dzīvo, tajā ir pārstāvēti dažādi, ja tā var teikt, savvaļas raugi, kopā radot neatkārtojamu garšas un aromātu buķeti. Interesanti, ka audzējot ieraugu, to var padarīt bagātīgāku, ja izmanto vīnogas. Tās jāiesien marlē, jāizspiež ieraugā sula un arī pašas ar visu marles sainīti tajā jāiegremdē. Obligāts noteikums - vīnogām jābūt tīrām, neapsmidzinātām ar visādām indēm. Tad nu tiklīdz no zināma dārza saņēmu ilgi gaidīto dāvanu - tīras, nesmidzinātas vietējās vīnogas, tā ķēros klāt. Lūk, mana ierauga sākums, tāds tas izskatījās otrajā vai trešajā dienā -
Beginning of my sourdough starter
Sākumā tas oda ne visai labi. Bet pamazām, barots un kopts tas sāka saldi smaržot pēc riekstiem un āboliem. Esmu nolēmusi pa vienai vien apgūt visas minētajā grāmatiņā ievietotās receptes. Šodien jau cepu otro reizi pamatrecepti. Garša un smarža pilnīgi savādāka nekā tradicionālajai maizei. Garoziņa brūna un kraukšķīga, viducis mazliet pelēcīgs, lieliem gaisa caurumiem, mīksts, garša atgādina ciabatu, saldskābmaizi, karašiņu - tomēr nedublē kādu no tām. Produkts unikāls pats par sevi. Vēl viens veiksmīgs solis manā labā :)
Nebeidzu domāt par ieraugu. Vēlreiz pārlasīju Tavu ierakstu - tā maizīte izklausās un izskatās tik garda :)/bzm
AtbildētDzēstšobrīd ieraugs jau pie manis ir iedzīvojies un es varu ar to arī dalīties :)
AtbildētDzēst